Zilā siera mērce

Zilā siera mērce labi papildina ceptus un vārītus kartupeļus, arī pat ceptu gaļu. Šaubos, ka jāpiemin, ka arī dipēšanai der lieliski, pie dārzeņiem vai čipšiem. Izmēģini!

Citas mērču receptes skaties ŠEIT.

Vai zināji?

Zilais siers ir jebkurš no plašā sieru klāsta, kas izgatavots, pievienojot ēdamās pelējuma kultūras, kas sieram veido zilganzaļus plankumus vai dzīslas. Zilo sieru garša atšķiras no ļoti maigas līdz stiprai un no viegli salda līdz sāļai vai asai; krāsa no gaišas līdz tumšai; un pēc konsistences no šķidras vai ļoti mīkstas līdz stingrai vai cietai. Tiem var būt raksturīga smarža vai nu no pelējuma, vai no dažādām īpaši kultivētām baktērijām, piemēram, Brevibacterium liniem.

Tiek uzskatīts, ka zilais siers tika atklāts nejauši. Sieri tika uzglabāti alās ar dabiski kontrolētu temperatūru un mitruma līmeni, kas bija labvēlīga vide nekaitīgu pelējumu šķirnēm. Halštates (Austrija) sāls raktuvēs ņemto paleofekāliju analīze parādīja, ka Halštates perioda (800.–400. g.pmē.) kalnrači jau patērēja zilo sieru un alu.

Saskaņā ar leģendu, viens no pirmajiem zilajiem sieriem, Roquefort, tika atklāts, kad jauns zēns, ēdot maizi un aitas piena sieru, pameta maltīti tuvējā alā pēc tam, kad tālumā ieraudzīja skaistu meiteni. Kad viņš pēc mēnešiem atgriezās, pelējums (Penicillium roqueforti) bija pārveidojis viņa sieru par rokforu.

Gorgonzola ir viens no vecākajiem zināmajiem zilajiem sieriem, kas radīts ap mūsu ēras 879. gadu, lai gan tiek teikts, ka zilās dzīslas tajā nebija līdz aptuveni 11. Gadsimtam. Stilton ir salīdzinoši jauns papildinājums, kas kļuva populārs kaut kad 1700. gadu sākumā. Daudzas zilā siera šķirnes radās vēlāk, piemēram, 20. gadsimta Danablu un Cambozola, bija mēģinājums aizpildīt pieprasījumu pēc Rokforas stila sieriem.

Lai labi garšo zilā siera mērce!